Staļina veiktā Krimas tatāru deportācija 1944. gadā bija atklāts genocīda akts, un šodien Krievijas administrācija okupētajā teritorijā atjauno totalitārā režīma metodes savā hibrīdveida Krimas tatāru deportācijā.

Krimas tatāru deportācija 1944. gadā ir genocīda noziegums un staļinistu kriminālā rakstura etniskās politikas izpausme.

1944. gada maijā divu dienu laikā vairāk nekā 183 000 Krimas tatāru piespiedu kārtā tika deportēti no Krimas uz Sibīriju, Urāliem un Vidusāziju. Tas kļuva par kolektīvas sodīšanas veidu.

Pēc aprēķiniem – pirmajos izsūtīšanas gados tā dēvētajās “īpašajās apmetnēs” no bada, slimībām, sliktas izturēšanās un smagā piespiedu darba nomira līdz 46 % Krimas tatāru.

Etnocīda politika pret deportētajām tautām neaprobežojās ar viņu izsūtīšanu no etniskajām teritorijām, paralēli tika izzagts viņu īpašums, tika iznīcināta vēsturiskā atmiņa, valoda un kultūra.

Atšķirībā no vairuma citu deportēto tautu, kurām piecdesmito gadu beigās izdevās atgriezties dzimtenē, Krimas tatāriem tika atņemtas arī šīs tiesības. Patiesībā Krimas tatāru atgriešanās kļuva iespējama tikai pēc Ukrainas neatkarības atgūšanas.

Līdz ar Krievijas nelikumīgu Krimas okupāciju 2014. gadā sākās otrā – tagad hibrīdveidā – Krimas tatāru deportācija un mākslīgi radītas izmaiņas pussalas demogrāfiskajā sastāvā. Šai politikai raksturīga Krimas tatāru politiskā, reliģiskā un kultūras vajāšana.

Kopš Krievijas agresijas sākuma pret Ukrainu 2014. gadā vairāk nekā 43 000 cilvēku ir pametuši Krimu iebiedēšanas un vajāšanas dēļ. Tajā pašā laikā uz Krimu ir pārcelti līdz 500 000 krievu (atbilstoši cilvēktiesību NVO Krima-SOS datiem).

Apmēram 100 Ukrainas pilsoņu, no kuriem vairums ir Krimas tatāri, Krievija  nelikumīgi aizturēja vai politisku iemeslu dēļ notiesāja (Krievijas Federācijas teritorijā).

2016. gada 26. aprīlī agresorvalsts nelikumīgā tiesu iestāde nolēma aizliegt Krimas tatāru tautas Medžlisu, pasludinot to par ekstrēmistu organizāciju, tādējādi gandrīz 2500 nacionālo un vietējo Medžlisu locekļu darbība kļuva nelikumīgu.

Pirms Krimas pussalas okupācijas 2014. gadā tās teritorijā darbojās 2083 reliģiskas organizācijas; kopš 2019. gada reliģisko organizāciju skaits ir samazinājies līdz nepilniem 700.

Neatkarīgie plašsaziņas līdzekļi tika likvidēti. Cilvēktiesību aktīvisti kopš 2014. gada ir reģistrējuši vairāk nekā 300 žurnālistu tiesību pārkāpumus. No 3000 reģistrētajiem plašsaziņas līdzekļiem tikai 232 izdevās izdzīvot "pārreģistrāciju". Acīmredzot viņi bija spiesti padoties okupācijas administrācijas cenzūrai. Visi 12 neatkarīgie Krimas tatāru plašsaziņas līdzekļi vajāšanas dēļ pussalu pameta.

Okupācijas varas iestādes turpina apspiest tādas Krimas tatāru pamattiesības kā tiesības uz izglītību dzimtajā valodā – ja 2013. gadā no 210 000 Krimā dzīvojošo skolēnu 18 020 (8,6%) mācījās Krimas tatāru valodā, tad 2019. gada 31. janvārī Krimas tatāru valodā mācījās tikai 3,1 % bērnu.

Krimas tatāru 1944. gada deportāciju starptautiskā atzīšana par genocīdu ir svarīga kā līdzeklis, lai novērstu Krimas tatāru atkārtotu apspiešanu, ko īsteno Krievijas okupācijas administrācija.

Sarežģītā cilvēktiesību situācija Krimā, kas radās pēc Krievijas īstenotās okupācijas, diktē nepieciešamību atjaunot Krimas tatāru vēsturisko taisnīgumu, godināt nevainīgos deportācijas upurus, nosodīt totalitārā komunistiskā režīma noziegumus un atzīt Krimas tatāru 1944. gada deportāciju par genocīda aktu.

2019. gada 9. maijā Latvijas Republikas Saeima pieņēma paziņojumu, kurā piemin Krimas tatāru deportācijas 75. gadadienu un Krimas nelikumīgās aneksijas neatzīšanas politiku, atzīstot Krimas tatāru deportāciju par genocīdu. Tieši Latvijas Saeima kļuva par pirmo ārvalstu parlamentu, kas atzina Krimas tatāru deportāciju par genocīdu.

Mēs aicinām starptautisko sabiedrību turpināt spiedienu uz Krieviju un palielināt sankcijas, lai piespiestu to izpildīt Starptautiskās Tiesas lēmumu un izbeigtu Krimas tatāru apspiešanu pagaidu okupētajā pussalā.